Interesants atklājums no pieredzējušas puķkopes. Stāsts sākās ar parastu sarunu pāri sētai. Viena sieviete sūdzējās kaimiņienei par savu spatifīlu, kas spītīgi atteicās ziedēt jau trešo gadu pēc kārtas
(Attēlam ir ilustratīva nozīme. Sērkociņi jānovieto ar sēru iekšā augsnē) Lapas bija zaļas un spēcīgas, bet ziedneši neparādījās nekādos apstākļos. Pieredzējusī kaimiņiene, kas ar puķkopību nodarbojas vairāk nekā divdesmit gadus, padalījās ar negaidītu padomu: iedurt piecus parastus sērkociņus ar galviņām uz leju augsnē gar poda perimetru. Rezultāts pārspēja visas cerības — pēc divām nedēļām augs izlaida pirmos pumpurus.
Šī tautas metode var šķist māņticība vai maģisks rituāls, taču aiz tās slēpjas pilnīgi zinātnisks izskaidrojums. Sērkociņi satur sēru un fosforu — divus elementus, kas ir kritiski svarīgi augu attīstībai un jo īpaši ziedēšanas procesam.
Veiksmes ķīmija: kas notiek augsnē
Sērkociņu galviņas satur sarkano fosforu un sēru, kas pakāpeniski atbrīvojas, saskaroties ar mitru augsni. Fosforam ir galvenā loma augu enerģijas apmaiņā, piedaloties ATF veidošanā, kas nodrošina ar enerģiju visus bioķīmiskos procesus. Tieši pietiekams fosfora daudzums stimulē pumpuru veidošanos un sakņu sistēmas attīstību.
Sērs, savukārt, ir nepieciešams aminoskābju un olbaltumvielu sintēzei, piedalās hlorofila veidošanā un paaugstina augu noturību pret vairākām problēmām. Šo elementu deficīts bieži paliek nepamanīts, jo ārēji augs var izskatīties spēcīgs, taču kategoriski atteikties ziedēt.
Kad sērkociņi atrodas zemē, mitrums pakāpeniski izšķīdina ķīmiskos savienojumus uz to galviņām, padarot fosforu un sēru pieejamu sakņu sistēmai. Šis process notiek lēni un vienmērīgi, kas novērš to, ka sēra varētu nokļūt par daudz un sabojāt sakņu sistēmu, kas raksturīgi nepareizai minerālmēslu lietošanai.
Kāpēc augi pārstāj ziedēt
Ziedēšanas trūkums, ja augs izskatās spēcīgs, ir izplatīta telpaugu audzēšanas problēma. Iemesli var būt vairāki, bet visbiežākais ir nesabalansēts uzturs. Daudzi puķkopi izmanto universālus mēslojumus ar augstu slāpekļa saturu, kas stimulē zaļās masas augšanu, bet nomāc ziedu veidošanos.
Augs, kas saņem slāpekļa pārpalikumu un fosfora trūkumu, visus spēkus novirza lapu attīstībai. No evolucionārā viedokļa tas ir saprotami: vispirms jāsakrāj pietiekami daudz resursu un tikai pēc tam jātērē enerģija reproduktīviem procesiem. Tomēr dzīvokļa apstākļos šo līdzsvaru ir viegli izjaukt ar nepareizu kopšanu.
Kā pareizi lietot sērkociņu metodi
Sērkociņu lietošanas tehnika ir vienkārša, bet prasa ievērot noteiktus noteikumus:
1.Daudzums: 12–15 centimetru diametra podam pietiek ar pieciem sērkociņiem, lielākiem traukiem var izmantot 7–8 gabalus.
2.Izvietojums: Sērkociņus sprauž gar poda perimetru 3–4 centimetru attālumā no kāta, ar galviņām uz leju apmēram 2 centimetru dziļumā.
3.Nomaiņa: Pēc divām nedēļām vecie sērkociņi ir jāizņem un, ja nepieciešams, jāaizstāj ar jauniem.
4.Laistīšana: Laistīšanas režīms paliek iepriekšējais, pārmērīga mitrināšana nepaātrinās procesu.
5.Periodiskums: Procedūru drīkst atkārtot ne biežāk kā reizi divos mēnešos.
Ir svarīgi saprast, ka šī metode darbojas kā neatliekama mikroelementu piebarošana, bet neaizstāj kompleksu augu kopšanu.
Kuriem augiem metode ir piemērota
Sērkociņu piebarošana uzrāda vislabākos rezultātus ziedošiem telpaugiem, īpaši tiem, kuriem nepieciešams paaugstināts fosfora saturs. Pie tiem pieder spatifīls, antūrijas, vijolītes, orhidejas, hibisks, begonijas un ģerānijas. Šie augi aktīvi reaģē uz papildu fosfora piegādi ar pumpuru veidošanās sākumu.
Tomēr metode nav universāla. Sukulentiem un kaktusiem, kas aug sausos apstākļos, tā var izrādīties pārmērīga. Augi, kas dod priekšroku skābām augsnēm, piemēram, acālijas, var negatīvi reaģēt uz pH izmaiņām, ko izraisa sērs.
Lasi vēl: Kārlis katru mēnesi sūtīja mātei naudu, līdz nejauši satika viņu restorānā ar jaunu puisi
Zinātniskais skatījums uz tautas metodēm
Agronomijas zinātne neviennozīmīgi attiecas uz tautas piebarošanas metodēm. No vienas puses, sērkociņu ķīmiskais sastāvs patiešām satur noderīgus elementus. No otras puses, šo vielu koncentrācija un forma nav optimizēta augiem, un atbrīvoto elementu daudzumu ir grūti kontrolēt. Tāpēc ja nav iespējas steidzami iegādāties atbilstošos līdzekļus, ja šo metodi noteikti var izmantot. Bet iespējams ne ilgtermiņā.
Mūsdienu minerālmēsli tiek radīti, ņemot vērā konkrētu augu grupu vajadzības un nodrošina precīzu dozēšanu. Tomēr sērkociņu metodei ir sava priekšrocība — pieejamība un praktiska ķīmiska sakņu bojājumu riska neesamība, ja tiek ievēroti ieteikumi.
